Skaidrītes dzimšanas dienas piezīmes.
Kad bijām atteikušies no brauciena uz koncertu Anglījā un Vācijā, tad sekojām reklāmai un devāmies tepat uz Jūrmalu. Solīja daudz, bet … (beigās protams, dabūjām 4z vairāk kā solīja
Ak tā, šī vēstule ir atskaite dēliem, ko mamma ar tēti darīja, ka nebija dabūnami.
Nu tā, beidzot mājās. Man spiediens 160, augšējāis… Nebij laika neko bildēt, bij jābauda visss.
Sākās "Pārpratums ar numuru", kuru mēs, nepieklājiegie veči, kuriem pieklājās klusu pasēdēt pie lielajiem kungiem arī mazā istabiņā, tomēr gājām noskaidrot??? Kur viss solītais bļesks un spožums?
Tā klusi es tur pamurmināju, bet puika datorā uzreiz saprata, un nezinu vai no sirds, vai tēloti, jo tikko taču pats iedeva to pieliekamo! Ak, jums patiešam ir klasi augstāk, tulit kaut koa, kaut ko, tulit, tulit.. Nu te sanāks jums nevis vienu, bet divas klases augstāk, kā mūsu atvainošanās, atvainošanās, sanāks mums.. tā, ar skatu uz jūru, (ja izliecas pa logu un mamma tur aiz kājām, tad pat sauļoties varētu!)
- Jums tūlit palīdzēs pārnest mantas, visu palīdzēs, tā.. - Zvanu mamai, lai tur ...neko..., citādi liks turpat palikt.
Pārnes puisis čemodānu, es pārējās 5 kules.
Numurs izrādās sastāv no diviem numuriem, kas apvienoti vienā numurā, un ja kāds bērns ir līdzi, tad viesistabā ir izvelkamais dīvāns. Guļamistaba:
Nu precīzāk, gulta. Vel ir darba galds televizors, kafijas / tējas vārāmais, kura dēļ arī viss tracis sacēlās, jo bijām sataisījušies cept un vārit olas ūdens vārām katlā, a tajā pieliekamajā bij tikai tualetes pods.
Viesistaba:
Vel ir minibārs un otrs neatkarīgs TV pie sienas. Bet mēs gan rīkojāmies diezgan dīvaini, bet liekas, mums raksturīgi - ieslēdzām abos TV vienu un to pašu detektīvu un kad kāds piezvanīja, vai gāja reklāma, tad es vienam skaņu nogriezu, bet tīri labi bija dzirdamas filma no guļamistabas…
Par minibāru vēl pirms došanās uz pieliekamo tas pats puisis laipni lūdza iemaksāt 50€, jo skaidrs, ka aizdomīgie lauku pāķi izlaks tās mazās pudelītes vienā piegājienā! Man rokās bija naudas maks, kur arī ID karte un .. Garīdznieka apliecība, kuru savu mūžu nesmu/nebiju lietojis.. Tad nu kaut kā roka pašāvās un izlietoju.. kā filmās- piebāzu šim pie deguna! Izlasīja, ui, piedodiet, nu ar to pietiks.. Cik labi būt mācītājam.
Tikko bijām ierīkojušies, es jau paspējis visas drēbes izmētāt pa grīdu un ietērpties baltā pūkainā halātā, klauvē pie durvīm! Sirds sažņaudzās ļoti, jo sapratām jau, ka neesam pelnījuši divas istabas, ar halātiem, čībām, daudz daudz šampūniem kondicionieriem, Šover gēliem un ziepēm, ar vannu un koridora otrā galā atsevišku telpu ar podu un izlietni, kuru es uzreiz okupēju - - šī ir tā telpa:
kuru atstāju mammai. Bet mēs palikām pie tā brīža, kad viss varēja sabrukt vēl nesācies!
Mamma atvēra durvis, es paslēpos savā halātā, aiz durvīm stāvēja meitene oficiante, kā sadūšojies es pabāzu galvu, un teica, kaut ko par atvainošanos un dāvanu jubilāram.. mēs bijām tik pārbijušies, ka viņa pārjautāja vai pareizi atnākusi, vai te ir jubilārs? Nu mamma atzinās, ka esot un sāka briesmigi smaidīt, saņemot paplāti ar itālu vīna pudeli, lielo, nevis kādu bērnu šampanieti! un siera un augļu plati! Nu tādu maziņu, bet ar stikla kupolu pārsegtu!
Kad bijām jau pudeli atrāvuši vaļā un piepildījuši vīna glāzes, kas protams, arī tika pasniegtas, pie durvīm atkal atskanēja klauvējiens… Gandrīz saļimām, jo sapratām, ka tā ir provokācija! Ka tagad mums atņems visu - vīnu, manu halātu, kurā es joprojām biju satinies, vairs neslēpos, bet durvis tomēr gāja mama atvērt.. Tur stāvēja tas apteksnis, kas čemodānu pārnesa, ar augļu šķīvi, bet bez vīna! Kas viesa cerības. Viņš arī atvainojās, pasniedza un ātri steidžas prom, jo kā pirms tam liftā noskaidrojām, slēgta telpa veicina tuvību, ka viņš strādā tikai 3 dienu un vēl lāga nezina, kurā restorānā var paēst vakariņas.
Augļus paņēmām, puika aizskrēja, bet norunājām neēst, jo varbūt man grib atņemt Garīdznieka apliecību, ja pārkāpšu to, nu kā viņu, solījumu…
Tālāk viss gāja kā pa diedziņu, kaut gan, vēl ne. Vēl tomēr viss nebija beidzies. Nez kā ievēroju, ka manā minimakā nav auto dokumentu melnās mapītes, kur auto apliecība un abas vadītāju apliecības.. apgriezām visu uz riņķi, nav.. Bet pie tās pašas recepcijas letes vajadzēja auto numuru zināt, nu kur tad es lai viņu uzzina, kā no auto reģistrācijas apliecības, ko ta man vajadzēja skriet uz stāvvietu un no mašīnas viņu norakstīt?! Dokumentu nav.. VArbūt uz letes palikuši, kaut tas bij krietni sen, vēl pirms tam, kad mēs devāmies nūjošanas gājienā un nogājām 11 km.. Nu pir beigām es gandrīz rāpoju, varbūt tur izkrituši.. Bet jokus pie malas, recepcijā mūs ieraugot, pēc vīna, siera un augļiem, kas vēl? Aizgāja minētais apteksnis uz pieliekamo istabiņu, es uz auto, tā muļķīgi, bet nu kur vēl meklēt, pa jūrmalu tiešām staigāt? Un labā ziņa, ka dokumenti atradās mašinas bagāžniekā, ko viņi tur darīja, neprasiet, man pietiek ar to, ka viņi atradās. Varējām iet ēst. Pelnīti.
Ēšana intīms process, tādēl par to nestāstīšu, tikai to, ka bija gardi un labi. Varbūt tādēl, ka zēlē bijām vienīgie apmeklētāji.
Pēc vakariņām, es atrāvu Metaxu, nedzeršu taču krogā itāļu vīnu (itāļu krogs), ja tādu pat atnesa numurā! Bet vīns ir Skai, man Metaxa, kā Jānis atzina par iespējamu. Kaut varēju jau arī Jāņa izturēto konjaku, jo Metaxa tā līst vēderā, ka nevar no mutes atraut. Nu kad bijām saveduši savas dvēseles līdzsvarā, devāmies rūpēties par miesu. Uz SPA, baseiniem, pirtīm un kas tik viss nebija sasolīts reklāmā. Iegājis baseinā, es sapratu, ka varu tik nosēsties maliņā, jo neko neredzēju, viss apkārt vizēja, līgojās un atbalsojās. Skai, diemžēl, to nesaprot, velk tik mani kaut kur, kaut es esmu gatavs nomirt uz vietas. Pastāvēju zem kaskādes, tā tāda ūdens strūkla, kas norauj bikses citiem par lieliem priekiem, bet es turēju ciet ar abām rokām.
Kad sāka stāstīt par SPA kompleksu, par kuru protams, ir mazliet 30€ jāpeimaksā, katram, jo jums taču ieeja jau ir bez maksas!
Kad uzskatīja visus tos briesmu gabalus, kas ar mums tur notiks, tad es biju vēl trakāk nekā plikā baseinā. Bet nu līdzi jau var aiziet un pasēdēt, par 30€.
Izrādījās viss labāk, nevis milziga šupojošās zāle, bet paliela istaba, ar istabas lieluma ovālu baseinu vidū, kam apkārt dažādas durvis. Tur tad arī mani ieveda pasēdēt, divatā, nekādas drūzmas, nav spiedzošu jauniešu un raudošu bērnu. Feini.
Būs jums pīlings un fīlings, domāju, bikses jātur, nē, iedeva ķipīti, smērē pats uz rīvē, kuru vietu gribi. Divatā ir noslēpums, ka var katrs uzvilkt divus asos cimdus un tad atdarīt otram par visiem pāri darījumiem! Visu ādu noplēst!
Pēc tam citās durtiņās iedeva ziepju trauka lieluma mālu bļodiņu, ko sev uzsmērēt, atkal domāju, ka divas nēģeru meitenes rīvēs, nekā. Paši rīvējāmies, pēc tam sēdējām smieklīgā mūzikā un putnu čivināšanā, kas ne tuvu nevar līdzināties tam vājprātam, kas tūlīt sāksies mums te aiz loga, no 4 rītā! Nu bet 30€ kaut kā ir jānoplena. Bija labi.
Šorīt nobraucu ar trenažiera velo 50km, un ar tādu dīvainu kāpējtrenažieri uzkāpu 50 floor, laikam stāvs domāts. Skai pa to laiku nekaunīgi ielīda baseinā, jo bija paredzēta 1 bezmaksas apmklējums, laikam nebija piefiksēts un uzņēmums cieta zaudējumu 7€ apmērā. Trenažieri man sviedrus izdzina, dušu nopelnīju un pēc tam devāmies uz "Sātīgām brokastīm ar šampanieti! “
Brokastis jaukas, Skai gan netaisījās olas ēst, jo mājās esot, bet visus daudzos zaļumus utml našķus gājām papildināt 3x. Redzot dažiem arī šampanieša glāzes, aizgāju pie smaid’ošās menedžeres un teicu, ka mums divas glāzes šampanieša nevajag, jo es esmu pie stūres… Mazliet tāda kā sapīka, vai viņa tiešām pati izdzer visu, kas nav izdzerts? Bet kas tad apēd visu, kas nav apēsts?
Laimīgi tikuši līdz numuram, uztaisījām oficiālo bildi uz balkona, fonā panno un jūras attēlu un viens tirina kaijas:
Tad ilgi krāmējāmies, mazgājām viesnīcas traukus, veļu un dvieļus sapratām, ka nevajag mazgāt, kaut tur bija tādi maisiņi ar uzrakstiem Uz ķīmisko tīrītavu, bet tur tos dvieļus nevarēja dabūt iekšā, tā ka visu sakarīnājām visriņķī un gaidījām, kad būs 12.00, jo tad bij jāatsta’j numurs. Rēkinu par SPA pakalpojumiem apmaksājām jau pēc brokastīm, lai 12.00 nav drūzmēšanās un neliek piemaksāt par liekajām minūtēm.
Sevišķi apmierināti neizskatāmies, bet tas tādēļ, ka lifts tik ātri trauicās uz leju, ka es nevarēju kārtīgi iekadrēt Skai :
Lai nu kā arī nebūtu, bet mums šis pasākums patika, pat ļoti! Gribam ziemas laikā to atkārtot! Droši vien, ka nejauši vairs neizdosies tikt tik augstas klases numurā, bet mēs esam ar mieru maksāt, cik tas ziemā maksā (jo vasarā tur dzīvo Pugačova un visa Koroļevskaja ratj”). Jo tas ir to vērts. Cik var spaidīties pa pieliekamo.
Ko arī jums visiem novēlam - Juris&Skai
