Sākums, pārlidojums, ierašanās
Sākums bieži ir negaidīts, arī šī brauciena ideja radās kādā decembra rītā braucot uz Rīgu un runājotar sievu par kopā nodzīvotajiem 30 gadiem, par solīto krīzi, kas atnāk, kad bērni kļūst lieli un aiziet, par mūsu nevēlēšanos neko savā dzīvē mainīt, bet ka pārmaiņas atnāk pašas, mums neprasot. Tā arī mēs esam piedzīvojuši slieksmi, kas pienāk katrā ģimenē, un derētu izmantot savu brīvibu! Nekur negribas braukt, bet varētu ko īpašu, uz Parīzi ne, arī ne uz Romu, varbūt pāri okeānam? Nekad neesam tur bijuši...
Jau pēc pāris stundām bija skaidrs, ka Skaidrīte var paņemt brīvu nedēļu, ka biļetes ir iespējamas un ka draugam ir iespējas mūs uzņemt pie sevis. Paliek pases, vīzas, apdrošināšana un pašu bailes.
Tālāk viss risinājās ar tādu precizitāti, ka nostiprinājās pārliecība – tas jau sen bija pelnīts un paredzēts! Palika tikai mūsu (mans) uztraukums, vai tikai visu izdarām pareizi, jo viss ir pirmo reizi, gandrīz kā pirms 30 gadiem, tikai toreiz ne par ko neuztraucāmies. Vecuma pazīme? Vai briedums?
Biļetes patiešām bija derīgas, nekas nekur nebija jāpiemaksā, Varšavā pie pārsēšanās nebija pat jāiet ārā no tranzītzonas, atlika Amerikas lidojuma paaugstinātās drošības pārbaude, striptīzs, kā mēs saucām... Smieklīgi, bet ja nu būs jārāda kādam sava apakšveļa?..
Nekā... Uzmetuši mums skatu, meta ar roku, lai ejam dziļāk zālē un netraucējam drošibniekiem strādāt... Mazliet pat vīlušies turpinājām vērot notikumu gaitu, lidoja tomēr daudz cilvēku, vairāk par 200, pārbaudes bija rūpīgas, un kur tad vēl sunīši, tie “klīda” savu saimnieku pavadībā jau agrāk pa visu tranzītzonu, bet tagad īpaši rūpīgi apstaigāja visu somas un apstājās arī pie viena otra pasažiera. Es ar šausmām atcerējos, ka paklausot drauga brīdinājumam, ka gribēsies kaut ko grauzt, bijām paņēmuši līdzi rokas bagāžā karbonādes... Ja nu arī sunītis gribēs tās pagrauzt, cilvēks vien ir? Nē, šie vīri bija savus suņus kārtīgi sagatavojuši atbildīgajam dienestam, ne mūsu karbonādes, ne mēs paši viņus neinteresējām.
Gandrīz 10 stundas gaisā virs Atlantijas okeāna pagāja diezgan nemanāmi, 2 reizes ēdām, kādu laiku gulējām, mani tomēr mocīja doma, kā vairāki simti cilvēku sasēdušies milzīgā metāla cilindrā traucas apkārt zemeslodei... Pilnīgi netverams pasākums. Pamazām tuvojās viens no galvenajiem ceļojuma sliekšņiem – iekļūšana Amerikas Savienotajās Valstīs, pat mūsu bezvīzu pieteikumā bija teikts, ka šis pieteikums nav nekāda garantija un ka tikai ASV robežapsardzes virsnieks pieņems galīgo lēmumu, ka mūs var atsūtīt arī atpakaļ. Aizpildījām zaļu anketu, kurā bija lūgta vīza.. Apstājāmies pie šī jautājuma, jo mums taču ir bezvīzas režīms? Aizpildījām otru, baltu anketu, kurā bija jānorāda vīzas numurs... Ierakstījām sava bezvīzu pieteikuma datumu...
Izstāvējuši garu rindu nokļuvām pie virsnieka, kura rokās mūsu brauciena iespēja. Paņēmis mūsu papīrus, pagrozījis, viņš jautāja - kas tas tāds? Uzreiz skaidrs, ka tas nav tas, kas vajadzīgs, aizsūtīja mūs meklēt zaļās anketas, un atbildēt uz jautājumiem abās pusēs – tas svarīgi, jo bezvīzu pieteikumā jau bijām latviski atbildējuši uz jautājumiem par narkotikām, slimībām un tiesāšanos ASV, lai zinātu, ka visur jāsaka: No, no, no!
Derēja, tiktāl labi, jaunās pases- labi, bet kaut kas nav kārtībā ar Skaidrītes roku un pirkstu nospiedumiem! Tie nenolasās! Jāatkārto vēl un vēl, roka no uztraukuma svīst un trīc, nu ļoti aizdomīgi... Labi, ka ar otru roku viss kārtībā, tad vēlreiz mokas ar kreiso roku, bet nu galu galā tomēr mūs apsveic un ielaiž Amerikā.
Somas sen jau noliktas malā, gaida mūs, tikai draugs brauc vēl ar vilcienu, sagaidām un tad pēc 26 stundu nomoda, tiekam pie naktsmiera, jo atkal ir nakts, bet Rīgā sākas jauna diena.
Amerikas varenība un spožums
Doma par varenību, protams, ir iestāstīta no bērnības, bet tā tomēr jūtama jau no pārlidojuma vēriena apziņas. Tālāk, no maldīšanās pilsētā, kurā dzīvo 12 miljoni cilvēku un kurā katru gadu ierodas 48 miljoni tūristu, kaut kur tādi skaitļi pazibēja un palika prātā. Kad saproti savu sīkumu un mazumu, tad ir vieglāk panest savu maldīšanos par apakšzemes vilciena tuneļiem un skaties uz lielo veikalu eksistenci kā nepieciešamību. Pa ielām braukā nevis lielas, bet gribas teikt - milzīgas mašīnas. Melnas, iespaidīgas, visas līdzīgas, daudzās, tāpat kā pie mums, sēž viens cilvēks. Tikai šie monstri rij tādu daudzumu benzīna, ka ir vajadzīga nopietna, valsts uzturēta industrija un par naftu ir jācīnās... Varbūt pa pilsētu varētu braukt arī ar mazākiem autiņiem, kā pie mums? Iespējams, ka tā ir tā dzirdētā prestiža uzturēšana? Ja tu esi tādā amatā, tad tev jābūt tik lielai mašīnai un attiecīgai mājai? Nezinu, bet vienu jaunu faktu gan uzzināju – sasniedzot noteiktu gada ieņēmumu līmeni, tev ir jāiegulda savi nopelnītie līdzekļi kādā no valsts nopirktā nekustamajā īpašumā. Jo valsts subsidē nabadzīgakos slāņus, bagātākajiem jāsāk rūpēties par sevi pašiem. Ja cilvēks to tomēr nedara, tad nākošajā gadā viņa nodokļa slogs būtiski palielinās.
Visi šie apmēri uzspiež dzīves veida zīmogu, domāju, ka daudzi no šīs miljonu pilsētas reti ir izbraukuši ārā, tā āri dzīvo savā darbības vietā, rotējot pa vienu apli. Pilnīgi šokējoši ir atklāt, ka gandrīz visas patēriņa preces tiek ražotas ... Ķīnā. Drēbes, suvenīri, elektropreces – gandrīz 100% visam, kas nonāca mūsu rokās bij šis uzraksts. Tomēr nevajag domāt, ka tam ir kāda līdzība ar mūsu priekšstatu par Ķīnas precēm ar zemu kvalitāti, šīm precēm ir Amerikas standarti, jo tos pēc vietējo korporāciju pasūtījuma tikai izgatavo Ķīnā, līdz ar to arī peļņa paliek Amerikā. Tāds dīvains globālās attīstības pagrieziens.
Veikalos pārtikas preces tiek pārdotas lielos iepakojumos, acīmredzot, īpaši apstrādās, lai ilgi glabātos un tādi tūristi kā mēs, kas grib kaut ko “paknābāt”, izsauc aizdomas. Vēl viens pārsteigums – regulāri braucot uz Krieviju, tikai pāris reizes pie ieejas Latvijas pārstāvniecībā man dežūrējošais milicis kā jaunai personai ir pārbaudījis dokumentus. Amerikā dažu dienu laikā divas reizes pārtikas veikala kasē mums prasīja uzrādīt pasi! Kaut kur ir līdzība ar citām lielajām valstīm, kurās visu tautu ātri var pārņemt aizdomīguma vilnis, vai arī patriotisks pacēlums.
Arī Tevi var apmānīt!
Piedzīvoju arī to, ka mani apšmauc. Izdomāju, ka visu to procesu var izteikt vienā “bauslī” - arī tevi, skolotāj, dakteri, mācītāj, inteliģent ar divām augskolas izglītībām, var apmānīt. Atceroties visu notikuma shēmu, gribas gan smiet, gan domāt kā tas izskatās no malas. Daudzreiz atkārtota darbība, kas darbojas gandrīz perfekti.
- Centra veikalā, ne pārāk lielā, bet arī nekādā bodītē, mani novērtēja kā iebraucēju, kura rīt te vairs nebūs, kurš lāga nesaprot valodu, bet labprāt vēlas nopirkt iPhonu.
- Vai jūs gribat Aiponu, jā, mums ir. Skatieties šurp (ar pirkstu rāda uz maģiskajiem burtiem 3GS, atkārto patiešām 3 reizes- vai jūs redzat?) Es redzēju uzrakstu 3GS, bet neredzēju, ka virs tā ir rakstīts Phone, ka nav Apple simbola ābolīša.
- Otrs fantastiski vienkāršais uzmanības novēršanas gājiens – nez kāpēc sarunas laikā pārdevējs man nepārtraukti piedāvāja pirkt divus telefonus, tad maciņu iedos par velti... Kas gan dod kaut ko par velti... Es izmisīgi atkāvos no šā priekšlikuma un tādēļ lāga nespēju sekot visam, kas notiek. Izņēmu savu LMT abonenta karti, to ielika jaunajā aparātā, no tā piezvanīja uz kādu telefonu plauktā, zvans pienāca, uz to atbildēja, 4 sek. saruna parādījās ekrānā, ko kungs vēl vēlas? Vai kungam ir kādas pretenzijas? Varbūt viņš ir ar kaut ko neapmierināts? - Nē, kungs jūtas tāds kā vainīgs, ka tik daudz rūpju sagādājis.
Kad vakarā mājās, beidzot ķeros klāt lai izpētītu jaunieguvumu, palika dīvaini- kā es varēju neredzēt, ka tur nav pat rakstīts, ka tas ir Aipons? Tad lūk, kādēļ tik ļoti gribēja, lai es atļauju uzlikt apvalku jau veikalā – jo uz tā bija rakstīts gan iPhone, gan Apple ābolītis, tas būt dzēsis pat mazākās aizdomas, kas bija visai lielas, jo radās slikta priekšnojauta. Nekas cits neatlika, kā ņemt palīgā kārtīgu valodas pratēju un otrā rītā doties uzbrukumā.
- Kā jūs varējāt piemānīt cilvēkus, kas neprot valodu? - Tā ir viņu problēma? -Viņi jums prasīja iPhonu – Nē, viņi gribēja telefonu, kam jūs ticiet, viņiem? ... tā turpinājās vārdu cīņa līdz advikātu un tiesas piesaukšanai, kamēr nāca piedāvājums, ka atdos naudu, atskaitot kaut kādu nodokli, rezultātā ¾ atguvām. Paldies par mācību, ka arī mani, it kā pieredzējušu cilvēku, var apmānīt.
Dažādība, citādība, Bābele, atgriešanās vai nākotne
Lielākais iespaids bija tā dažādība visā ko ieraudzījām. Svētdien mazā mājīgā baznīciņā svinējām dievkalpojumu, sanākušie bija kā ģimene, bērni, vecāki, mazbērni. Iesākumā, zvanam skanot, divi puikas vecāka pērmindera pavadībā iededza visas altāra sveces. Visi dziedāja gan ērģeļu, gan klavieru, gan ģitāras pavadījumā, bet izskaņas dziesmas laikā tika izdalīti grabuļi un visa zāle piedalījās muzicēšanā.
Sprediķa, kuru mācītājs runāja zāles priekšā, nevis no kanceles, noslēgumā viņš ieslēdza projektoru un klātešos no ekrāna uzrunāja bīskaps. Valdīja brīva atmosfēra, par ko es visiem atzinību izteicu pēc dievkalpojuma sadraudzībā, kas notiek līdzīgi kā mums.
Baznīcas ir daudz, tikai tās nav plaši apmeklētas. Viss sludināšanas darbs ir jāveic ar lielu pārliecināšanu, ka attiecības ar Dievu ir vajadzīgs cilvēka dzīvei.
Bijām arī katoļu lielajā Patrika katedrālē, kur notika svētbrīdis Martina Lutera Kinga dienā. Liturģija līdzīga mūsējai, nodrukāta grāmatās visam gadam. Dziesmu nebija! Ērģeles nespēlēja! Vakara dievkalpojums ar dievgaldu ilga 30 min. Zālē pārsvarā jauni cilvēki, kas zināja kārtību un piedalījās apzināti.
Nesanāca būt kādā melnādaino draudzē, kur, kā redzēts TV, emocijas un dzīvotspars ir augstāks.
Sabiedrības dažādība arī ir galvenais Amerikas iespaids. Stāvēju krustojumā Ņujorkas centrā – blakus priecīga melnādaino kompānija par kaut ko stāsta viens otram, otrā pusē indieši, blakus arābi, indieši, baltie, jāsaka, ka mazāk jūtami, varbūt tāpec, ka nav tik spoži izpausmēs. Visi stāv pie vienas sarkanās gaismas, un visi dodas uz priekšu pie zaļās. Visi sazinās vienā valodā. Bet nesajaucas, katrs paliek pats par sevi. Droši vien, ka ietekmējas. Bet katrs tomēr turpina dzīvot savās iekšējās tradīcijās. Vai līdzīgi nebija pie Bābeles, kad visi runāja vienā valodā, bet tad tās tika sajauktas. Vai šajā pasaules procesā, mēs ejam pretējā virzienā, atkal apvienodamies?
Mēs katru dienu dzirdam un piedzīvojam, ka mūsu cilvēki, gan ierindas, gan speciālisti dodas strādāt un dzīvot uz citām valstīm. Ko lai saka, ja ir izveidojusies tāda kārtība vienotā Eiropas Savienībā, kurā par darbu maksā 2000 mārciņas nedēļā un par tādu pat darbu 200 latu? Tas taču nav atkarīgs no mūsu slinkuma vai čakluma, gudrības vai organizētības, mūsu finansu sistēma var to, ko tā var! Dažus gadus atpakaļ tā varēja mazliet vairāk, nu par to visiem ir rūgti jānožēlo. Kādēļ? Kā gan lai mēs spējam pēkšņi maksāt vai pārveidot savas darba vietas par tādām, kas spēj iekasēt 10 reizes vairāk? Vai ienākot vienotā politiskā sistēmā, nevajadzēja ienākt arī kopīgā ekonomiskā laukā, kas visiem dotu vienādus resursus. Kaut kas no tā ir, bet kā var neredzēt šo kliedzošo neatbilstību? Mēs pakļaujamies visām regulām, kas izslēdz mūsu cukura ražošanu, zivju zveju un nosaka ko citu, bet neviens neievēro, it kā tās nebūtu – mūsu nespēju iekasēt un pēc tam izmaksāt tādus līdzekļus, kas spētu nodrošināt tādu pat dzīvi kā citās valstīs. Gribas saukt- kas notiek? Vai kāds ir uz to spējīgs atbildēt?
Ar tādu negaidītu izsaucienu noslēdzas manas pārdomas par nedēļas prombūtni. Ar lielu prieku par mūsu veikaliem, kur esam gaidīti, kur neprasa pasi, tikai naudu. Viss šeit ir ērti un piemēroti tieši mums. Mēs visu varam turpināt attīstīt – tā kā to vēlamies mēs paši. Mūsu sabiedrības dažādību ir grūti ieraudzīt ārēji, mēs esam daudz tuvāki kā Amerikā sapulcinātā tauta, mēs esam vienā kristietībā saistīti, bet tomēr atrodam katru dienu iespēju sevi šķelt un plosīt. Mūsu mērogi ir tik aptverami, mēs viens otru varam celt un balstīt. Amerikā, satiekoties ar kādu cilvēku acīm, viņš tūlīt pat uzsmaidīja... Bez iemesla un bez speciāli atvērtiem baltiem zobiem. Vienkārši uzsmaidīja. Kad saņēmos ko pajautāt, tad apstājās un centās saprast ko es gribu, bet dažas reizes garām ejot jautāja: Vai es varu jums kā palīdzēt? Un protams, ka katru nejaušu pieskārienu pavada vārdiņš Sorry- piedodiet, vainīgs.
No daudz kā gribas mācīties. Vispirms, saredzēt savu labumu, mūsu sevišķi izdevīgo stāvokli, situāciju. Ja vēl atcerētos senču un arī citu tautu strādīgumu, no saules līdz rietam, saprotot, ka ir jāpaspēj tikt galā ar darbiem līdz tumsai, vai pārnestā nozīmē, kamēr grūtais laiks būs pāri.
Kā gribētos gudru valsts pārvaldību, kas neķīvējas, neēd viens otru, kas nemelo un necenšas mūs apmānīt, bet pasaka – Es aizgulējos, piedodiet...
Es neesmu ideālistiski noskaņots, bet viss tomēr ir mūsu pašu rokās. Laimīgi, savās mājās!
