ŅUJORKA 2

ŅUJORKA 2

Turpinājums vai iestarpinājums

Pirmais raksts bija pirmās dienas atmiņas, tagad seko atsevišķi notikumi.

Ņujorka bez Brodvejas, nebūtu saprotama. Gareniski Manhatanas salu šķeļ avēnijas, šķērsām šķersielas, kas atzīmētas ar numuriem. Tas labi, jo ja tur būtu 100 ielas ar dažādu pasaules slavenību vārdiem, lielajā skudru pūznī vispār neko nevarētu atrast, bet tagad jau pēc numura saproti, kurā salas galā iela atrodas.

Brodveja “izkrīt” no šīs sistēmas, jo iet slīpi pāri visām avēnijām, kvartālā, kur tā saplūst ar 6.avēniju izveidojies Taimskvērs. Nesapratu, kāpēc mani pirmajā vakarā uz to velk, jo biju jau sen noguris un “bez kājām”! Kad iznācu no pazemes, tad sapratu – augšā bija gaišs kā dienā - visas māju sienas visu stāvu augstumā noklātas ar gaismas reklāmām, protams, ka tās jāskata tumsā! Tagad gribētos aplūkot katru atsevišķi, bet tajā brīdī uztvērām tikai ņirboņu un lēni plūstošo tautas masu. Uz sienu ekrāniem bija gan sižeti, gan vienkārši saukļi, īstu reklāmas funkciju tie diez vai varēja izpildīt, bet radīja spilgtuma un vienreizējības noskaņu.

Viens no neatliekamajiem uzdevumiem bija Brodvejas teātra apmeklējums. Izskatījuši interneta afišu, apstājāmies pie “Jersey boys” - jauna uzveduma, kura sižets nebija vispār zināms kā “Phantom of Opera” vai citi. Devāmies uz dienas kasēm, kas pārdod biļetes uz tekošās dienas izrādēm. Šīs kases atrodas Taimskvērā zem sarkanajām kāpnēm – improvizētas estrādes, kas savdabīgi apzīmē teātri un, droši vien, tiek arī izmantotas kādām spēlēm.

Mūsu izvēlētā izrāde interesēja visus, tā bija izpirkta jau uz priekšu, atlika vien teikt, lai dod uz to, kas iespējams. Tā mēs saņēmām biļetes uz MEMPHIS, kas tika spēlēta Sam S. Shubert teātrī. Lai arī viss it kā turpat līdzās, bet tomēr bija jāpieliek pūles, lai atrastu, kur tas atrodas. Pa gabalu mirdzēja MEMPHIS uzraksts, kā to varēja neredzēt!

Iekļūstot teātrī pirmais šoks latviskā garā audzinātajiem teatrāļiem bija... nav garderobes... Pat ziemas laikā nav garderobes! Teātris paliels, kā mūsu k/t Rīga, ar diviem balkoniem, mūsu biļetes Mezonīnā, t.i., balkonā, 1. rindā pašā vidū! Ko vēl var vēlēties, sevišķi, ja tās pirktas kā ar aizsietām acīm, neko nezinot ne par vietām, ne izrādi. Sēdējām kopā ar amerikāņu, iespējams, provinces publiku gados, kas tāpat kā mēs gribēja te pabūt, turēdami mēteļus klēpī, somas starp kājām, rokas paliek brīvas aplausiem. Kukurūzu neviens negrauza, bet kaut ko tomēr čaukstināja, Skaidrīte visas acis izzibsnīja, kamēr turziņa bija tukša.

Lai nu kāds ievads, bet par pašu izrādi vislabākie vārdi un atsauksme! Tieši tāpēc liekas dīvaina skatītāju organizācijas attieksme arī pret augsta profesionāla līmeņa aktieriem – viņu sniegums bija patiess un muzikāli plašs. Es to sauktu par opereti vai dziesmu spēli, jo īsas intermēdijas savienoja daudzus dziedājumus. Brodvejas teātri ir īpaši ar to, ka spēlē tikai vienu izrādi, kamēr tai ir skatītāji, tādēļ skatuves tehnika ir uzbūvēta kapitāli, ar visiem iespējāmiem efektiem, tā nav katru vakaru jārauj nost. Galvenais efekts bija tas, ka ainas nomainījās dažu sekunžu laikā, skatītājam daudz ko redzot - aktieri nobrauca un pacēlās no “zem grīdas”, galerijas nolaidās, kolonnas un mūra sienas “staigāja” pa skatuvi šurp un turp! Aktieru dziedājums pamazām iesildīja un pie beigām publika bija sajūsmā! Sižets stāstīja par baltā puiša un nēģeru meitenes attiecībām, kas izauga par rasu vienlīdzības jautājumu, arī par talanta iespējām - meitene devās dziedāt uz Ņujorku, puisis nebija tik uzņēmīgs un palika Memfisā, kur bija drošāka karjera. Dziesmas nebija zināmas, bet es sapratu, ka šādā izpildījumā būtu ar prieku dzirdējas arī zināmās melodijas, sevišķi gribētos dzirdēt “Jesus Christ superstar”, bet tā, liekas, vairs netiek spēlēta.

Skaidrīte jau no ceļveža bija pārņemta ar akvārija apmeklējumu! Tas atrodas jūras, t.i., Atlantijas okeāna krastā pie Braitonbīčas, krievu apdzīvotā rajona. Akvārijs bija labs! Ne liels, bet arī ne mazs. Ronīši virpuļoja, grozījās un spēlējās atklātajā baseinā, pēc tam izrādījās, ko to visu var redzēt arī no ūdens apakšas! Īpaši iespaidīgi ūdeni kūla valzirgi – lielais dzīvnieks traucās uz akvārija logu ar tādu sparu, ka likās tūlīt iegāzīsies ar visu ūdeni pie mums, bet pēdējā brīdī veikli apmeta kūleni un jau traucās prom! Tikai filmējot to varēja notvert. Haizivju bija tāds vesels bariņš, tās riņķoja savā baseinā, bet neizskatījās draudīgas... Viņām pakaļ sparīgi kleberēja paliels bruņurupucis, kas tur galīgi neiederējās, nekāda respekta! Daudz mazāku zivju, kas izcēlās ar neiedomājamām krāsām un formām. Gliemeži un vēl kādas dīvainas dzīvības formas, kas auga akvārijos. Delfīnus nesatikām, nokavējām priekšnesumu, jo tie rādās tikai uzvedumos.

Pieminēju gliemežus un atcerējos, ka pastaigā gar jūras malu – tur ir brīnišķīga, plata, īsta koka promenāde! - pastaigā Skaidrīte atrada gliemežus, tādu čemuru kopā salipušu, interesanti, atnesa uz māju, domāja, noskalos tās liekās smiltis nost... Silto ūdeni sajutuši, gliemezīši saprata, ka laikam pavasaris ir klāt un nedzīvais akmens veidojums sāka kustēties..! Labi, ka ne pa nakti, tad gan būtu izbīlis. Otrā dienā braucot uz Brīvības statuju, brīvību atguva arī gliemeži.

Krievu, kas lielāko tiesu ir ebreju izcelsmes, jo tikai viņus kādreiz izlaida no PSRS, apdzīvotais jūras krasts, mazā Odesa, patiešām ir ar krievu uzrakstiem, veikalos visi sazinās savā valodā, visi viens otru pazīst, šeit vecāki ļaudis var atdot nomaksāt savus rēķinus, un tieši šie vecie ļaudis ir tie, kas sastopami uz ielām, lēnām dodoties savās vienkāršajās gaitās.

Caur Centrālparku izgājām īpaši neapstājoties, tāds kā mūsu Mežaparks, tikai apkopts katrs koks un krūms. Ainava veidota apzināti, visi koki un visas detaļas šeit atvestas un novietotas. Šī arī lielākā zaļā sala, kur iedzīvotāji skrien un dzīvojas ar bērniem, ir arī mazs Zoostūrītis.

Brauciens ar prāmi gar Brīvības statuju notika kopā ar strādniekiem, kas dodas darbā uz salu, pilnīgi par brīvu. Brauciens ar gaisa vilcienu, kas mūs ved uz lidostu, par lielu naudu, bet vilcienam nav vadītāja, gudrs dators to vada sarežģītās virāžās un aptur tieši pret izejas durvīm. Bail nav, jo mēs uzticamies tiem, kas šo vilcienu izdomāja un uzbūvēja. Bet tomēr, bez vadītāja, vai nav pārdroši? Ne jau šoferu trūkst, tas notiek sensācijas dēļ. Vai varbūt vadītājs ir paslēpts “zem grīdas” un tūlīt pacelsies?

Vai te nevar saredzēt paralēli ar mūsu pasauli? Vai mēs savus “šoferus” redzam?

Vai paļaujamies uz vienu Vadītāju, kas debesīs.